Humors, drosme, fantāzija – lūk, kas svešvalodu stundu pārvērš īstos svētkos!

«Un kā sokas ar angļu valodu?» paziņa pavaicāja par meitas sekmēm skolā. Vienkāršs jautājums radīja neērtu situāciju. «Nu, mācās…» nenoteikti atbildēju. Atzīmes labas. Bet, vai tas nozīmē, ka vajadzības gadījumā meita varēs brīvi sarunāties ar britu vienaudžiem? «Nepavisam!» manas šaubas apstiprināja kāds sinhronais tulks. «Teorētiskā bāze skolēniem nav slikta, un arī vārdu krājums nav mazs. Viņi pieklājīgi lasa, tulko. Bet ar dzirdi uztvert svešvalodu ir pavisam kas cits. Šie «karstu kartupeli mutē turošie» anglosakši īpaši neraizējas par skaidru dikciju un gramatiski tīru runu. Ātrs temps, slenga vārdiņi, jaunvārdiņi – sarunvalodai ir maz kopīga ar nevainojamiem sarunu tematiem audioierakstos. Cilvēks nespēj uztvert dzīvo valodu un šausmās aizmirst pat visvienkāršākās frāzes.”

Lūk, kāpēc valodnieki tā uzstāj, lai studējošie iekļautos valodas vidē, izbraucot uz Angliju, ASV, Austrāliju. Tas, protams, pieejams nedaudziem. Vai ir kāda alternatīva? Jā, ir. Tā ir apmācība pēc ievērojamā krievu profesora lingvista Igora Šehtera metodes. Pats 85 gadus vecais korifejs vairs nepasniedz, bet viņa dibinātā autorskola guvusi atzinību visā pasaulē. Šehtera audzēkņi strādā daudzās pasaules valstīs. Izrādās, viņi ir arī Rīgā. Klarisa Perelmutere, angļu valodas centra «Klass» direktore, arī ir mācījusies pie metra un jau divdesmit gadu ar panākumiem lieto Šehtera jēdzieniski-emocionālo metodi!

Tūlīt aiz šā mācību centra sliekšņa Elizabetes ielā 31 tiek radīta absolūta valodas vide. Centra pedagogiem un audzēkņiem vārdi arī ir vienīgi angļu. Tā Klarisa visiem ir pazīstama kā Meibla. Šeit dzirdama tikai angļu valoda: ja kādam izsprūk vārdiņš dzimtajā valodā, tūlīt jāmaksā simbolisks sods. Kad senatnīgajā čuguna gludeklī, kur pārkāpēji met centus, sakrājies tortei vai kliņģerim, audzēkņi sarīko tējas dzeršanu. Angļu, pats par sevi saprotams.

Dabīgas valodas vides radīšana ir ļoti darbietilpīgs process, kurā neiztikt bez profesionālisma un smalkjūtības. Nepietiek likt cilvēkiem uz divām stundām aizmirst dzimto valodu, vajag, lai apziņa svešo valodu uzsūktu bez sasprindzinājuma – kā sūklis ūdeni. Tāpēc mācību laiku nepieciešams piepildīt ar pozitīvām emocijām. Tā bērniem svarīga maksimāla brīvība un atrakcijas. «Bērnam patīk sēdēt pie galda – lūdzu, lai notiek! Viņam vajadzīga spēle – izdomāsim, ja aizrauj radošais process – organizēsim. Piemēram, veidosim no krāsainā papīra fantastiskus ziedus, bet pēc tam rīkosim darbu vai zīmējumu izstādi. Zināt, kāda mums bija augstākā uzslava?» man jautāja Meibla. «Kad kāds zēns, atgriezies mājās no pirmās nodarbības, ar atvieglojumu pateica mammai: «Tā nav nekāda skola!»

Pusaudžiem ir savi «knifiņi». Viņiem jau sākas attiecības, un kolosāls stimuls mācīties ir satikšanās nodarbībās ar savu simpātiju. Arī šīs pozitīvās emocijas dod labus rezultātus. Daudzi audzēkņi jau ne reizi vien brīvdienās bijuši svešvalodu kursos anglosakšu valstīs, bet turpina apmeklēt Rīgas «Klass» – pirmkārt, lai tiktos ar draugiem, otrkārt, lai nezaudētu sasniegto līmeni (valoda bez lietošanas ātri aizmirstas), treškārt, lai papildinātu zināšanas: katrā nodarbībā viņi iegūst jaunu informāciju par kultūru, vēsturi, anglosakšu valstu sadzīvi. Valoda nav atdalāma no sociālā un kulturālā slāņa.

Starp citu, pieņemts uzskatīt, ka labākie svešvalodu skolotāji ir tie, kam valoda ir dzimtā. Tie ir maldi. Valodas pedagogam vēl jābūt arī ļoti erudītam, daudzpusīgi izglītotam cilvēkam. “Pie mums reiz mēģināja pasniegt kāds pašaizliedzīgs brits, mēs viņam iedevām spēcīgu pusaudžu grupu – pēc piecpadsmit minūtēm viņš atkāpās. Vienkārši nespēja komunicēt – mūsu bērni zināja vairāk par viņu,” stāsta Meibla. Viņa ar lepnumu izrāda centra bibliotēku, kur savākta visa mācību literatūra angļu valodā, kādu neatrast pat Nacionālajā bibliotēkā. Papildus tam vēl bagāta filmotēka – no amerikāņu animācijas filmām līdz retrokino. Ko vērtas tikai kinolentes ar apburošo Odriju Hepbernu! Humors, sajūsma, nostalģija – šīs gaišās jūtas rada mīlestību pret valodu, kurā runā filmu varoņi.

Šehtera metode ir slavena ar to, ka grupā rada komforta sajūtu – ar jokiem, radošumu, fantāzijas lidojumu. «Pierādīts, ka cilvēks vislabāk atceras absurdas, smieklīgas vai pat šausmīgas lietas. Mēs, protams, priekšroku dodam absurdam un jokiem,» paskaidro Meibla.
Jaunieši labprāt iesaistās spēlēs, skeču sacerēšanā un spēlēšanā. Ar pieaugušajiem ir sarežģītāk. Diemžēl pagājuši tie laiki, kad nobrieduši cilvēki ņēma rokās grāmatas un vārdnīcas vai literatūru lasīšanai originālvalodā redzesloka paplašināšanai. Pašlaik viņus uz kursiem dzen asa nepieciešamība – bez angļu valodas viņi riskē pazaudēt darbu vai iegūt ilgi cerēto vakanci. Piekrītiet, tāds Damokla zobens ir slikts palīgs pedagogam.

«Reiz kāda bosa sekretārs pie rokas atveda firmas darbinieku un (viņa klātbūtnē!) teica: «Ja viņš trīs mēnešu laikā neiemācīsies angļu valodu, viņu atlaidīs!» Nu, un kā jūs domājat – vai cilvēks pastāvīga stresa stāvoklī var mācīties ar prieku un produktīvi?» jautā Klarisa. Tāpēc centra pasniedzējiem nākas lauzīt galvu, kā nogurušiem studentiem likt aizmirst uzmācīgās problēmas un atslābināties. Piemēram, kādam bankas kalpotājam, kurš ieradās uz stundām pilnīgi izmocīts tieši no darba, pasniedzēji piedāvāja vispirms 15 minūtes klusā stūrītī krēslā pasnaust. Palīdzēja. Reizēm viņi sadala pa dažādām grupām dzīvesbiedrus, lai tie neievilktu kursa biedrus savu ģimenes lietu risināšanā. Bet kā rīkoties pasniedzējam, kad meitene paziņo: «Es šodien neko nedomāšu, tāpēc ka esmu nikna uz savu puisi!»

Vēl viena kutelīga problēma: pārmērīgs pragmatisms. Solīdi cilvēki neiebilst noskaidrot kursa biedru sociālo statusu un dibināt lietišķus kontaktus. Tāds aprēķins, pēc Meiblas domām, traucē brīvai iztēlei, lai pilnībā mestos citā pasaulē. Centrā «Klass» taču māca svešvalodu tā, kā bērniem māca dzimto valodu. Tad arī vajag ļaut sev būt nedaudz bērniem – zinātkāriem, atvērtiem un bezrūpīgiem.

Uz mācību centru Elizabetes ielā nāk visdažādākie cilvēki – no apkopējas līdz lielu firmu prezidentiem. Un visu vecumu grupu ļaudis. Visvecākajai dalībniecei bija 68 gadi. Par spīti izplatītajam viedoklim par sklerozi, cienījama vecuma studenti gūst labus panākumus valodas apguvē. Visticamāk tāpēc, ka ir motivēti pozitīvi: kāds saposies braukt uz ārzemēm pie bērniem, kāds sapņo sarunāties ar znotu – ārzemnieku. Tāpēc viņi dedzīgi priecājas pat par visniecīgākajām uzvarām. Bet entuziasms ir vissvarīgākais elements mācībās.

Nataļja Sevidova