“Un kā viņai angļu valodā?” paziņa pavaicāja par meitas sekmēm skolā. Vienkāršais jautājums gluži vai iedzina stūrī. “Nu, mācās…” izvairīgi atbildēju. Atzīmes ir labas. Taču vai tas nozīmē, ka viņa varētu brīvi sarunāties ar britu vienaudzi? “Tā varētu būt,” manas šaubas apstiprināja sinhronais tulks. “Teorētiskā bāze skolēniem ir laba, un arī vārdu krājums ir pieklājīgs. Viņi itin labi lasa un tulko. Taču ar dzirdi uztvert raitu angļu valodu ir pavisam kas cits.” Šie anglosakši, kas vārdus muļļā pa muti kā biezputru, neapgrūtina sevi ar skaidru dikciju un pareizām gramatiskām formām. Sarunvalodai ar tās straujo tempu, slenga vārdiem un saīsinājumiem ir maz kopēja ar nevainojamas kvalitātes audioierakstu stāstiņiem. Cilvēks izmisīgi pūlas satvert kādu dzīvās valodas pavedienu un bailēs aizmirst pat visvienkāršākās frāzes svešajā valodā.

Tieši šī iemesla dēļ lingvisti tā uzstāj, ka valoda būtu jāmācās tajā vidē, kurā dzīvo tās runātāji, – tātad Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā. Diemžēl tāda iespēja nav daudziem. Vai ir kāda alternatīva? Ir gan. Tā ir jēdzieniski emocionālā mācību metode, ko ar panākumiem jau divdesmit gadu izmanto Angļu valodas mācību centra “Klass” direktore Meibla.

Pilnīga un aptveroša valodas vide sākas jau tūlīt aiz šī valodas mācību centra sliekšņa Elizabetes ielā 31. Te skan tikai angļu valoda, jo par katru dzimtajā valodā lietotu vārdu jāmaksā simbolisks sods. Kad vecmodīgajā gludeklī, kurā pārkāpēji met naudiņas, centu ir sakrājies tik daudz, ka iznāk kliņģerim vai tortītei, kursanti sarīko tējas dzeršanu. Pats par sevi saprotams – angļu.

Izveidot dabisku valodas vidi nepavisam nav vienkārši, vajadzīga gan profesionalitāte, gan iejūtība. Te nepietiek ar to, ka atnācējiem uz divām stundām jāaizmirst dzimtā valoda, vēl vajag, lai viņi bez mazākā saspringuma iesūktu apziņā svešo valodu – gluži kā sūklis ūdeni. Tālab mācību laikā jāvalda patīkamām emocijām. Piemēram, četrgadīgajiem bērneļiem ir svarīga maksimāla atraisītība un darbošanās iespējas. Ja mazulim patīk sēdēt zem galda – laipni lūdzam! Ja vajadzīgas spēles – izdomāsim, ja nepieciešams radošs process – arī nav problēmu, noorganizēsim! Teiksim, no krāsaina papīra veidosim fantastiskus ziedus un pēc tam sarīkosim izstādi.

Pusaudžiem ir citas vajadzības. Daudziem jau ir savs sirdsāķītis. Un, ko tur slēpt, tikšanās ar savu simpātiju nodarbībās ir brīnišķīgs stimuls mācīties un sasniegt labākus rezultātus. Ne viens vien no viņiem brīvdienas ir aizvadījis angliski runājošās zemēs, apmeklējis aizrobežu valodu kursus, tomēr turpina nodarboties Rīgas mācību centrā “Klass”. Pirmkārt, tāpēc, lai satiktos ar draugiem; otrkārt, lai nezaudētu sasniegto līmeni (ja valodu nelieto, tā ātri aizmirstas); treškārt, lai papildinātu zināšanas, jo katrā nodarbībā viņi saņem jaunu informāciju par angliski runājošo zemju kultūru, vēsturi, sadzīvi. Valoda taču nav šķirama no valsts sociālās un kultūras dzīves.

Jēdzieniski emocionālā mācību metode ir brīnišķīga ar to, ka grupā veido komfortablu gaisotni, to panākot ar jokiem, asprātībām un fantāzijas lidojumu. “Ir pierādīts, ka cilvēks vislabāk atceras absurdas, smieklīgas vai šaušalīgas lietas,” skaidro Meibla. “Mēs dodam priekšroku absurdajam un smieklīgajam.”

Jaunieši labprāt iesaistās spēlē, viņiem patīk izdomāt un izspēlēt dažādus skečus. Ar pieaugušajiem ir sarežģītāk. Diemžēl pagaisuši tie laiki, kad ļaudis ķērās pie mācību grāmatām un vārdnīcām, lai paplašinātu savu redzesloku. Tagad viņus uz kursiem dzen nepieciešamība – bez angļu valodas nav cerību saņemt ilgi gaidīto paaugstinājumu un var pat vispār zaudēt darbu. Katram skaidrs, ka tāds Damokla zobens nav labākais pedagoga palīgs.

“Reiz kāda priekšnieka sekretāre atveda pie manis uzņēmuma darbinieku un teica (viņa klātbūtnē): “Ja viņš trīs mēnešu laikā neiemācīsies angļu valodu, viņu atbrīvos no darba.” Kā jums šķiet – vai nemitīga stresa apstākļos cilvēks var priecīgi un produktīvi mācīties?” Tā ir tikai viena epizode no Meiblas pieredzes, bet tā izskaidro, kālab centra pasniedzējiem jāizdomā aizvien jauni paņēmieni, kā nogurušos kursantus aizvilināt no uzmācīgajām domām par ikdienas ķibelēm. Tikpat traucējošs ir pārlieks pragmatisms. Pieaugušie tā vien cenšas noskaidrot kursabiedru sociālo statusu, lai iedibinātu noderīgus lietišķus kontaktus. Tāds aprēķins iegrožo iztēli un neļauj pilnībā iegremdēties citā pasaulē. Taču “Klass” pieaugušajiem svešvalodu māca gluži kā bērniem dzimto valodu, tāpēc arī viņiem jāatļauj sev tas prieks būt kā bērniem – zinātkāriem, atvērtiem un bezrūpīgiem.

Uz mācību centru Elizabetes ielā nāk visdažādākie ļaudis – no apkopējas līdz lielu firmu prezidentiem. Un visu vecumu – cienījamākajai audzēknei svinējām 68. dzimšanas dienu. Seniori apgāž izplatītās runas par vecuma sklerozi un ar panākumiem apgūst svešvalodu. Iespējams tāpēc, ka viņiem ir motivācija – kāds grib doties uz ārzemēm pie bērniem, kāds grib sarunāties ar znotu vai vedeklu. Līdz ar to arī patiess prieks par jebkuru panākumu. Iedvesma, kā zināms, ir noteicošā mācību procesā.